Itāļu ārste Marija Montesori pirms gadsmita savu pedagoģiju izveidoja, balstoties uz konkrētiem novērojumiem, – ilgstoši pētīja  bērnu darbošanos, jo bērns pats parāda, kas viņa attīstībā šai brīdī nepieciešams, kas viņu interesē. Pieaugušais tajā brīdi piedāvā atbilstošu materiālu, ar kuru bērns iemācās strādāt, turklāt materiālam ir grūtības pakāpes augošā secībā. Praktiskās dzīves iemaņu apguve ir darbs, un darbs ir tas, kas līdzsvaro bērnu. Praktiskās dzīves vingrinājumi bērnam attīsta koordināciju, koncentrēšanos, patstāvību un liek darboties roku sīkajai motorikai, kas savukārt ir pamats smdzeņu attīstībai. Smadzenes tiek pētītas tikai mūsdienās, un pētījumi apstiprina to, ko Montesori atklāja jau toreiz, – 90% smadzeņu izaug līdz sešu gadu vecumam.

Bērnam ir neiespējami dzīvot harmonijā, ja trūkst kārtības. Ja viss bērna apkārtnē ir paredzams, tad ārējā kārtība veido iekšējo kārtību, kas palīdz bērnam izpausties kā personībai un attīstīties savā individuālajā ritmā. Savukārt pedagoga pienākums ir saredzēt bērna potenciālu un ļaut tam iespējami pilnīgi to attīstīt.

Mūsdienās bērni aug informācijas pārpilnības apstākļos, kas neveicina harmonisku attīstību un  pamatzināšanu apguvi. Montesori materiāli aicina bērnu darboties – tie ir kvalitatīvi, estētiski, no dabīgiem materiāliem un realitātei atbilstoši: īsti virtuves piederumi – rīves, mizojamie naži, dēlīši, trauki, suluspiedes –; īsti telpas uzkolpšanas piederumi – slotiņas, spaiņi, grīdas lupatas… Priekšmeti ir porcionāli bērna augumam, un tie ir arī kā kultūras spogulis – vienmēr darba kārtībā, tīri un glīti.